Kad paziņoja, ka mans reiss atcelts, sapratu — šodien nekas vairs nenotiks pēc plāna. Aiz loga snigs arvien stiprāk, sniega plīvurs noslēpa ielas, gaismas un debesis. Es pasūtīju taksi un, sēžot mašīnā, vēroju, kā pilsēta klusi pazūd zem baltas segas.
Prātā bija tikai doma par mājām, siltu tēju un mieru. Trīs stundas vēlāk biju tur — nezinot, ka tieši šis vakars mainīs vairāk, nekā šķita.
Pie mājas ierados, kad pilsētu jau klāja krēsla. Lampas mirgoja kā cilvēka acis pēc garas dienas. Kāpu augšā pa kāpnēm un prātā redzēju ainu: ieiešu klusi, lai nepamodinātu Arnoldu, novilkšu apavus, nomazgāšu seju, uzvārīšu tēju un pazudīšu mājas mierā. Viņam bieži nepatika, kad kavējos, bet šoreiz būs citādi — šoreiz es būšu mājās agrāk.
Kad ievietoju atslēgu durvīs, dzirdēju skaļu mūziku — tādu, kas nāk no televizora vai veca portatīvā skaļruņa. Ne gluži nepanesama, bet noteikti ne tāda, ko gribas dzirdēt vakarā pēc garas dienas. Pēc brīža atskanēja smiekli. Sievietes balss, skaļa, pārlieku brīva.
Uz mirkli apstājos — vienkārši klausījos, mēģinot saprast, vai neesmu kļūdījusies ar stāvu vai dzīvokli. Bet nē — mana kāpņu telpa, manas durvis.
Aiz tām kāds runāja, kaut kas nokrita, atkal smiekli. Es ieelpoju un paliku stāvam — it kā būtu jāsakārto domas, pirms pagriezt atslēgu tālāk.
Es iegāju dzīvoklī — un uz brīdi šķita, ka esmu nonākusi svešā vietā. Priekšnams bija pilns ar apaviem, peļķē no kūstoša sniega peldēja cimds. Uz grīdas — Arnolda mētelis, blakus viņa mātes šalle. No virtuves nāca trauku skaņas, ceptas gaļas un dūmu smarža.
— Es jau teicu, tava Līga pārāk nopietna, — atskanēja viņas balss. — Viss viņai pēc noteikumiem.
— Mamm, nu beidz, — viņš atbildēja pavirši, pat nepaskatoties viņas virzienā.
Es iegāju virtuvē. Viņi abi pagriezās. Arnolds sēdēja pie galda, vaļā aizpogātā kreklā, ar stpro dzēriena pudeli rokā. Viņa māte — manā halātā un manās čībās. Uz galda — netīri trauki, pelnu trauks un traipi uz galdauta, ko biju gludinājusi vakar.
— Ko tu te dari? — viņš pajautāja, nepaskatoties man acīs.
— Reiss tika atcelts, — mierīgi atbildēju.
— Nu redz, — viņa māte iesmējās, — kamēr tevis nebija, vismaz varējām normāli padzīvot.
Viņa piecēlās, atvēra ledusskapi, izņēma manu zupu un ielēja sev bļodā. Rīkojās pārliecinoši, kā saimniece savā virtuvē. Es skatījos un jutu, kā kaut kas manī klusi pārsprāgst. No viesistabas skanēja televizors, uz dīvāna — čipsu paciņas, guļamistabā — viņu jakas uz gultas, glāze ar vīnu uz naktsskapīša. Viss izskatījās svešs. Pat gaiss.
— Šī ir mana māja, — klusi teicu.
— Tava? — viņa iesmējās. — Neaizmirsti, ka mans dēls šeit ieguldīja naudu.
— Mēs pirkām kopā, — sacīju. — Bet, izskatās, kopā dzīvot vairs nesanāks.
Arnolds pieleca kājās.
— Kas ar tevi vispār notiek? Nevari vienkārši atpūsties? Mamma centās, bet tu atkal neapmierināta!
Es paskatījos uz viņu un sapratu — priekšā stāv svešs cilvēks. Ne siltuma, ne cieņas. Tikai nogurums un ieradums.
Es paņēmu mēteli.
— Ēdiet, priecājieties. Tikai bez manis.
Un izgāju.
Kāpņu telpā smaržoja pēc sniega un aukstuma. Pirmo reizi pēc ilga laika es ieelpoju dziļi — un kļuva vieglāk.
Viesnīcā ilgi nevarēju aizmigt. Acu priekšā joprojām mirgoja ainas — viņš, viņas halāts uz viņas, netīrumi uz grīdas, pudeles uz galda. Viss sajaucās kopā — apjukums un klusums.
No rīta atgriezos dzīvoklī pēc dokumentiem. Virtuvē viņa atkal stāvēja, cepa pankūkas — joprojām manā halātā.
— Neskaties tā, — viņa noteica, — vienkārši pagatavoju parastu ēdienu. Vīrietim vajag siltu, sātīgu maltīti.
— Tu varēji vismaz nedaudz sakārtot, — klusi teicu.
— Es jau neesmu tavs palīgs, — viņa atbildēja, pat nepaskatoties manā virzienā.
Arnolds ienāca virtuvē, vēl aizmidzis.
— Kas atkal? Mamma tikai gribēja, lai viss būtu kārtībā. Tu vienmēr izskaties neapmierināta.
— Es tikai gribu, lai mājās ir cieņa, — sacīju mierīgi.
— Mēs vienkārši pasēdējām, — viņš nogrozīja galvu.
Viņa māte pasmaidīja:
— Nu jā, Līga vienmēr visu uztver pārāk nopietni.
Es piecēlos.
— Man vienkārši vajag mieru, — teicu un paņēmu mēteli.
— Tā ir arī mana māja, — viņš sacīja.
— Varbūt, — atbildēju. — Bet šeit mani vairs nesaprot.
Tajā dienā telefons zvanīja bieži: “Atgriezies”, “Neaizver durvis uz visiem laikiem.” Es neatbildēju.
Pēc nedēļas atnācu pēc savām mantām. Guļamistabā manas lietas bija saliktas kastē, uz plaukta — viņas kosmētika. Istaba izskatījās citādi.
— Ko tu dari? — viņš pajautāja.
— Vienkārši savācu savu, — teicu mierīgi.
— Mēs taču esam ģimene, Līga.
— Ģimene ir tur, kur viens otru sadzird, — sacīju un aizvēru durvis.
— Tu bez mums neiztiksi, — viņa teica. — Ar tavu raksturu būs grūti.
— Iespējams, — atbildēju mierīgi. — Bet vismaz zināšu, kas es pati esmu.
Es noliku atslēgu uz galda.
— Lai paliek jums.
Arnolds pieliecās tuvāk.
— Varbūt vēl nav viss beidzies?
— Dažreiz vienkārši ir brīdis, kad viss mainās, — teicu klusi.
Es atvēru durvis. Uz sliekšņa stāvēja kaimiņiene.
— Līga, izšķīries galīgi?
— Jā, Valentīna kundze. Tagad viss.
Sniegs krita klusi un lēni. Aukstums knaibīja vaigus, bet iekšā bija miers. Gāju un domāju: ja toreiz reisu nebūtu atcēluši, viss droši vien būtu palicis pa vecam. Tagad — citādi, bet godīgi.
Dažreiz dzīve speciāli novirza no ierastā ceļa, lai parādītu jaunu virzienu. Galvenais — nebaidīties to ieraudzīt.
Es ieelpoju auksto gaisu un pasmaidīju. Vienkārši tā — no viegluma sajūtas.
Katram reiz pienāk brīdis, kad dzīve it kā pati liek apstāties un padomāt, kurp ejam. Dažreiz tas notiek negaidīti — kā atcelts reiss vai pavisam neliels sīkums. Bet tieši šādos brīžos viss nostājas savās vietās.
Vai jums ir bijis līdzīgi — kad šķita, ka noticis sīkums, bet tas mainīja visu?
